Adventurelab

Lapzeme - Jaungada brauciena stāsts

Piedzīvojumu stāsts par mūsu distanču slēpošanas braucienu Jaunajā gadā.

Nedēļa krēslas, saullēktu un saulrietu valstībā

Raksta autors pieredzējušais slēpotājs Ansis

Yllas 26.XII – 2.I 2016






No Helsinkiem uz izvēlēto slēpošanas kūrortu Yllas, kas atrodas polārā loka tuvumā, ir jābrauc apmēram 12 stundas. Mēdz būt tā, ka Helsinkos sniega nav vispār, un pat pēc astoņām braukšanas stundām vietām redzama tikai plāna sniega kārtiņa. Taču slēpotāji var neuztraukties: mūsu informācijas laikmetā, ja ir izlasīts, ka sniega segas biezums kūrortā ir ap 80 cm, tad tāds tas tur būs. Un tiešām, pēdējās braukšanas stundās kā uz burvja mājienu sniega segas biezums pieaug līdz apsolītajam.

Busiņš atrod vajadzīgo mājiņu pēc pusnakts; lai arī braucēji ir jauni enerģiski cilvēki, mantu izkrāmēšana, mājiņas iepazīšana un deviņu cilvēku dušošanās paņem savu laiku, un visi aiziet gulēt tikai pēc diviem.

Ar nākamo priekšpusdienu, kurā visi pieceļas tā pavēlāk, sākas sešas slēpošanas dienas. Pirmie iespaidi, jau no pirmā brokastu galda, rodas no saules cikla apjaušanas. Daži bija izlasījuši, ka attiecīgajā platuma grādā nedēļu pēc ziemas saulgriežiem saule jau uzlec, un diena ir padsmit minūtes gara. Realitātē mūsu mājiņa atrodas kūrorta centrālā kalna Yllas pašā pakājē, arī no ārpuses mūs ieskauj kalnains apvidus, tāpēc sauli neizdodas redzēt ne no mājiņas, ne turpmākajās dienās no pakājes slēpošanas trasēm.


Visa nedēļa paiet krēslā, vāji izteiktos saullēktos un saulrietos bez pašas saules. Sākumā tas liekas nomācoši, bet drīz pārņem miers. Pazūd jēga steigties, jo īstu gaišumu un ziemas dienas saulīti tāpat nenokavēsi... tās nav!

Yllas kalna pakājē gaisa temperatūra dienu no dienas mainās teju neticami. Ceturtajā dienā gadumijas temperatūra ap polāro loku svārstās ap nulli! Savukārt otrajā dienā mēs ieslēpojam apgabalā, kur ir -25 C; jāsaka gan, ka es biju pirms gada izbaudījis vairākas dienas līdz -27 C, tāpēc šoreiz esmu tādam aukstumam pienācīgi sagatavojies. Sildošā eļļa ģērbjoties, sejas lakats, mazliet krēma uz pārējās sejas daļas, un cimdi pa diviem pirkstiem kopā. Jautrībai un tai pat laikā drošībai maza izmēra mobilais telefons, kas nav viedtālrunis, bet kuru tādā aukstumā var glabāt arī slēpošanas jakas ārējā kabatā, nebaidoties, ka nestrādās ekrāns.

Slēpošanas nedēļā nevienam netiek liegts atpūsties ne tikai no darbiem, bet arī no visiem cilvēkiem, un tāpēc savās slēpošanas gaitās doties vienam. Man gan liekas, ka pareizāk ir atrast vajadzīgos saskaņas punktus, lai lielāko tiesu neslēpotu vienatnē. Ar lielajiem puišiem tas nemaz nav grūti, pat ja mana tempa shēma ir citādāka – mierīgāk slidināšos pa slīpumiem uz leju, bet sparīgāk atstrādāšu kāpumus.


Mēs slēpojām divatā ar Andi vai Mārtiņu, vai visi trīs kopā. Izdevies dienas slēpojums ir ap 35 km; dažādu apstākļu dēļ pāris dienas slēpojumi sanāk īsāki, bet es atgūstu trūkstošos kilometrus, dažus vakarus izejot paslēpot vēlreiz. Tādā veidā pa sešām dienām sanāk ap 210 km. Labos trases apstākļos slēpošanas ātrums ir mazliet virs 15 km/h (4:00/km). Būtu jau spēks paslēpot ātrāk, bet nevienam negribas garo dienas braucienu veikt ar sasvīdušu muguru un pārāk lielu kaloriju zaudēšanu, no kā maršruta pēdējā daļā var uznākt liels slābanums. Bez tam nav vairs sporta skolas laiki, kad treniņos pastāvēja slēpta iekšējā konkurence, un gribējās iekrist trenera acīs, ka lūk, es esmu spēcīgāks par pārējiem.


Apcerot pašu slēpošanu, atsevišķs stāsts ir špūres vilinājums. Par špūri sauc gar trases malu iespiesto šablonu klasiskā stila slēpošanai. Nepieredzējis slēpotājs iedomājas, ka nav nekā vienkāršāka un skaistāka kā pa līkumotu špūri laisties lejā. Kad slēpotājs to pirmoreiz paīstam pamēģina, un kārtīgā ātrumā kā pa sliedēm tuvojas pagriezienam, rodas nojēga, ka pagriezienā jo bargi iedarbosies fizikas likumi. Labi, ja pietiek meistarības izlēkt ārā no špūres. Vienīgā iespēja lielā ātrumā izbraukt špūres pagriezienu ir ar prasmīgu slēpju ārmalu spiešanu špūrē, kas ir pretēji kalnu slēpošanas tehnikai. Pirms gada es Rukā vingrinājos noturēties špūrē vienā pagriezienā, kas ir iekļauts arī FIS trasē. Līdz galam neizdevās. Šī FIS slēpošanas sezona sākās ar sacensībām Rukā, ko rādīja arī Eurosport. TV ekrānā skaidri bija redzams, ka klasiskā stila slēpojumā neviens to pagriezienu neņemas izbraukt pa špūri, visi lec ārā kā zaķi. Tāpēc, kad šoreiz Yllas mēs ar Andi braucam vienu posmiņu, kur Andim ar visu bremzēšanu arklā vēlāk endomondo rāda 43 km/h, nākas skumji samierināties, ka asākajā pagriezienā skaisti ievilktā špūre ir tikai skata pēc. Vienu vakaru es redzu, kā to posmu veic sporta kluba slēpotāji. Stalti, spēcīgi puiši, kas visi pirms tā pagrieziena izlec no špūres un virzās uz trases vidu ļoti savlaicīgi.

Vecgada vakarā pēc kārtīgām vakariņām ar tradicionālajiem zirņiem mēs nolemjam uzkāpt Yllas kalna virsotnē (718 m), lai atvērtu Jaungada šampanieti tur. Daži prognozē, ka kāpjamā taka uz virsotni būs cilvēku pilna, katrā ziņā, paša virsotnē būs daudz cilvēku. Neviena! Tiesa gan, pūš nejauks vējš, bet mūsdienu apģērbu laikmetā tam nevajadzētu būt galvenajam iemeslam. Acīmredzot viss ciemats sēž mājās kā piepes, uguņošana arī pavisam vāja, un šādu mentalitāti mēs īsti nesaprotam. Mēs, slēpot aizbraukušie, esam ļoti dažādi cilvēki, par ko simboliski liecina arī pieres lukturīši, kāpjot ziemas nakts tumsā pa kalna taku – dažiem vispār nav, dažiem pavāji un savus desmit gadus veci, dažiem moderni un ar ļoti spilgtu staru, bet kopējā saskaņa veidojas pat bez vārdiem. Un brīnumsvecītes kopā iededzam, katrs kaut ko labu iedomājoties!


Tā pagāja atvēlētās sešas dienas, tematiski tik raibas kā šis izklāsts. Braucot atpakaļ uz Helsinkiem, man uzticēja stūrēt busu nakts otrajā pusē, un es gluži kā jaunībā pārliecinājos, ka stūrējot vienmuļā nakts paiet vieglāk. Pie tam labi apzināties, ka tagad netiek braukts uz lielām sacensībām kā agrāk, pirms kurām naktī noteikti būtu jāguļ.

Nobeigumā īsi par piepildīto un nepiepildīto. Paldies brauciena organizatoriem Haraldam, Andim un Gatim, kuri šādus braucienus veic tādā līmenī, ka tie ir kļuvuši iestrādāti. Īpašs paldies meitenēm par jautrību un dzīvesprieku, kas aizstāja vai pašu saulīti nemainīgi krēslainajās dienās!

Sešas slēpošanas dienas ar Jaungada svinībām pa vidu pagāja tādā skrējienā, ka katru dienu bija jādomā par rītdienu, un pavisam drīz jau pienāca pēdējās dienas. Pietrūka iespējas baudīt polārā loka krēslainās dienas filozofiskā mierā. Realitātei pietuvināts sapnis būtu tāds slēpošanas brauciens uz divām nedēļām...


 
Twitter ieraksti Twitter ieraksti