Adventurelab

Ceļojuma stāsts - Kirgizstānas kalnu skaistums

Lielais Kirgizstānas stāsts sākotnēji tika publicēts Tūrista blogā 4 rakstos, kur to iespējams izlasīt ar visām bildēm un ievietotajiem video. Bet tā kā šis brauciens bija AdventureLab iepazīšanās brauciens uz Kirgizstānu un 2015.gadā mums plānos ir kaut ko līdzīgu atkārtot, tad iekopēju šī brauciena piedzīvojumus un emocijas arī mūsu mājaslapā. Lasam, baudam un pievienojamies 2015.gada Kirgizstānas braucienam - vairāk info sekos. Patīkamu lasīšanu.


Intro

Jūlija atvaļinājuma sezonu gribējās nedaudz ekstrēmāku un tāpēc nolēmām paceļot nedaudz tālāk. Šoreiz ļoti gribējās satikt lielos kalnus, līdz ar to atrastās lētās biļetes uz Kirgizstānu izrādījās aicinājums, no kura nevarēja atteikties. Pirms biļešu iegādas laiks apdomām bija tikai 1 diena, līdz ar to pirkām gandrīz kaķi maisā. Bet tas kaķis izrādījās veren skaists, veselīgs, pūkains, nepieradināts un neprognozējams.

Šoreiz šai rakstu sērijai man palīdzīgu roku sniedza arī pārējie ceļa biedri, kas pa visam bija 8, bez kuriem slinkums noteikti būtu uzvarējis un raksti paliktu tikai buletpunktu un bilžu garumā, tāpēc paldies viņiem par jautro kompāniju un palīdzību. Kā arī vislielākais paldies ir Gatim no AdventureLab, kas bija idejas autors un galvenais maršuta plānotājs, jo bez viņa pie šāda piedzīvījuma mēs netiktu.

Ķersimies kaķim pie ūsām:

#Day0 4.jūlijs 21:00 

Izbraucam no Latvijas uz Maskavu ar 2 auto. Tā kā ceļš līdz Maskavai ir nieka 1000km, tad dēļ ērtām un ekonomiskām mašīnā, priekšroka tika dota šādam ceļošanas veidam, kas mums bonusā deva vēl Maskavas apskati

#Day1 

Sasniedzam Maskavu,  pa ceļam bija iespēja izbaudīt arī Krievijas ceļus, vietojos benzīntankus, kas nepārdod alu un arī Maskavas sastrēgumus, kurā bija jācenšas noturēties astē un pielāgoties visām joslu maiņām, neielaižot nevienu citu pa vidu. Maskavā mums brīvais laiks ir vairāk kā puse no dienas, ko arī pavadam Maskavas centrā apskatot parastās tūristu vietas, viesojoties pie KFC vistiņām un baudot vietējās kafijas un aliņus. Pašā vakarā ierodamies lidostā uz matracīšiem pagulēt, lai noķertu agro reisu uz Kirgistānas galvaspilsētu Biškeku.

 

#Day2 6.jūlijs

Sasniedzam Biškeku agrā pēcpusdienā. Nokaulējam 2 takšus pa 10 USD katru, kas mūs aizvedīs uz 35-40km attālo galvaspilsētu līdz pat mūsu hostelim ar zīmīgu nosaukumu Hostel USSR, kurš iekārtot padomju laika stilā, bet izskatās, ka pārāk nebija nopūlējušies, jo visa pārējā pilsēta ideāli pieskaņojusi inventāru mūsu hostelim. Pastaigas pa pilsētu, kur tiešām nav ko redzēt, mūs noved tūristiem domātā restorānā, kur arī nosēžamies uz pāris h, jo ēdiens garšīgs, alus labi iet iekšā un arī abas ūdenspīpes dod pietiekami biezus dūmus, lai pilsētai uzliktu mīksto. Pēc tumsas jau ierodamies atpakaļ hostelī, kad nolemjam izmest vēl loku un iepazīt pilsētas naktsdzīvi. Pēc pāris bāru apskates, trāpījām arī kaut kādā karaoke bārā, ar dziedāt griboši vietējie, dziedot lēnās krievu dziesmas, radīja tieši tādu atmosfēru, ka jāiet izgulēties. Rūdītiem pārtī dzīvniekiem gan tas netraucēja, tad nu grupiņa pašķīrās.

#Day3 7.jūlijs (sākas garāki dienu apraksti, kas rakstīti telefonos vai ipad, līdz ar to bez garumzīmēm un publicētu, bet lielas korektūras)

Labrit, Biškeka!
Celojuma 3.diena sakas jau 6am, kad musu istabina parodas abi tusetaji Maris un Raivis, kas vieteja klubina pat pamanijas nocopet meicas, kas vinus bija aizvizinajusas skatities saulektu par pilsetu. Vel nedaudz miega un visiem jacelas jau pirms 9, lai sadalitos pa grupinam un veiktu sagatavosanas darbus pirmajam braucienam uz kalniem. DoubleMaris un Anete bija nozimeti noskaidrot 3 dazhadus sabiedriskos marsutus, kas noderetu turpmakajam dienam parvietojoties pa Kirgizstanu. Otra grupina Zanda, Guntars un šefpavars Raivis devas pec paikas un degvielas primusinam, bet man un Gatim bija uzdevums nopirkt gazi primusinam, ka ari sadabut kartes un sarunat raftingu kada no nakamajam dienam. Karti dabūjām tikai elektroniskā formā, ja nu vēl kāds sataisās tur aizbraukt tad lūdzu - Ala Archa nacionālā parka karte.

Lidz 12 visiem bija jaatgriezas ar rezultatiem, lai tas dienas vakara jau butu kalnos. Kaut kadus marsutkas izdevas atrast, bet lidz galam ticiba tiem nebija un hostela vaditajas piedavajums pa 2000 naudinam (20 lvl uz 8 gab) mus aizvest lidz pasha Nacionala parka Ala Archa ieejai likas parak vilinos, lai atteiktos. Pec 40km maza busina sasniedzam kalnu ieleju, kas jau pa businu logu izskatijas tada, ka likas, ka IR!

Esam sasniegui Ala Archa parka ieeju un ceojums var skties Esam sasniegui Ala Archa parka ieeju un ceojums var skties

Esam sasnieguši Ala Archa parka ieeju, un ceļojums var sākties

Ta ka parejas grupiņas, rita uzdevumus pildot, nebija paguvusas pabrokastot, tad pirms dosanas kalnos sakam jau tuksot piekrautas somas. Tiesi pie pusdienu vietas pakajas ari Internacionala kalnu grupa ar korejiesiem, iraniem u.c., pie kuriem nosveram ari savas somas, kas, lai ari cik citigi pirms tammajas bijam visu pardomajusi, parsverusi, iegajusies dazadas ultralightweight versijas, tapat kopa ar paiku un udeni svera no 17-21 kg.

Jau pasa marsuta sakuma kalnu taka izradas pietiekami stava, lai saprastu, kur mes esam nokluvusi, bet jau pirmais 20min kapiens ari parada kapec mes esam sheit atbraukusi. Izkapusi virs pirmajam eglem paveras neaprakstami Ala Archa skati, ar klintim, kas sniedzas 4km augstuma un balto kalnu upju izgrauztam ielejam. Zandales tiek nomainitas ar zabisiem un cels var turpinaties. Marsuts iet tikai uz augshu un tikai pa retam, skersojot kadu plavinu tas iztaisnojas. Skersojam ari pirmo kalnu upi un vel pec laicina esam sasniegusi kartejo atputas vietu, kur veiksmigi esam sagaidijusi ari pirmo lietu, lidz ar to uzcelam mazu nojumi unvaram iemeginat abus musu primusinus un vietejas tusonkas.

14543727199_8da5ee1bfa_b

Pec pusdienam takas segums partop akmenu kravuma, pa kuru ari virzisies musu turpmakais cels augsup. Virzoties augsup, ari kalna slipums pieaug un ir sacies kartigs workout, ko pastiprina smagas somas, un daziem ari ieprieksejas nakts piedzivojumi. Atputas pauzes klust arvien biezakas, kuras nepieciesams ari papildinat apgerbu kartas, jo leja piedzivotie +34 gradi diezgan atra tempa ari noplok. Motivacija kapt nezud, jo ar katru pievaretu augstuma metru skati uz kalniem un ielejam klust arvien iespaidigaki.

telts kalnos kirgizstana

Telšu pilsētiņa kalnos 3200m augstumā

Pec vairak ka 5h kapsanas prieks ir neviltots, kad sasniedzam kalnu nometni, kas ir ierikota 3200m augstuma pie strautina starp 2 lielam kalnu gredam, un kur prieksa mus sagaida telsu ciematins ar nopietnakiem ledusklinsu kapejiem. Kamer tiekam lidz vakarinam, jau ir pamatigi satumsis un gadriz pilnmenes un pieres lukturisi palidz mus ssacelt teltis un tikt pie siltam vakarinam. Savelkam termovelas un parejas lidzpanemtas drebes, jo nakts solas but auksta.

#Day4 8.jūlijs (šajā dienā noslinkojām ar rakstīšanu, tāpēc tikai buletpunkti un bildes)

  • Kāpiens ledājā bez somām (Endomondo 1.8km)
  • Pirmais sniegs kalnos pie 3900m
  • Lietus, krusa un migla atpakaļceļā – nomaldamies un lejā nošļūcam offroad
  • Ar visām mantām lejā uz ieleju, (Endomondo 7.6km 3h20) un pie upītes izveidojam apmetni pie zirgiem

IMG_5738

IMG_5806

IMG_5770

IMG_5761

#Day5 9.jūlijs (Bloga viesautors Zanda)

IMG_5815

Mostamies ar kalnu upes un zirgu skanam(izradas musu telsu vieta ir ari vietejo zirgu ganibu lauks). Sodien jau visi jutam vakardienas kapsanas sekas uz savam kajam un dala no mums veic “kontrastdushu” uz paris sekundem iegremdejoties ledus aukstaja kalna upes udeni,jo sodien plana doties iekarot vel augstakas virsotnes,kaa arii distance ir planota vel garaka. Laicins sodien mus lutina-pie debesim ne viena pasha makonisha. Uznemushi ierasto brokastu auzuparslas putras devu,steidzam vel saorganizet ritdienas planoto pasakumu-raftingu pa Chujas upi. Kad  iss saorganizets,teltis novaktas un mugursomas sapakotas,dodamies cela,apnemibas pilni sasniegt nosprausto merki. Sodienas cels mus ved gar pashu kalna upi,lidz ar to ari visu celu mus pavada upes skanas,kas reizem ir tik skalas,ka gruti sadzirdet vienam otru. Cels,salidzinot ar vakardienu,liekas diezgan lidzens un sajutas vairak tadas,ka dodamies pastaigaa pa plavu Kirgizstanas stilaa – ar kapieniem augsha un lejaa, bet salidzinoshi nelieliem. Shadi apstaklji
ieverojami paatrina ari musu iesanas tempu. Vietam marshrutaa gan mus sagaida dazhadi parsteigumi – mazi neprognozeejami tiltini paar upi,kurus shkersojot ir mazliet jasokcentrejas,lai ar visu mugursomu noturetu lidzsvaru. Taapat arii vietam mums jaskerso pati upe,kas gan
shajaa sauliite vairs neliekas tik stindzinoshi auksta un pat veldze sakarsushas kajas. Skati ir vienkarshi fantastiski – upe un kalni visapkart. Atliek vien ieelpot un baudit shis neaprakstamas ainavas visa cela garuma. Dabai ir taads speks!

Diemzhel ne vienmer ta darbojas musu puse, jo sasniegushi posmu,kur butu jabut tiltinam,kas lautu mums skersot upi,mes secinam,ka daba ar savu speku to ir iznicinajusi. Taa nu nedaudz viilushies,jo liidz musu nospraustajam merkjim bija vel palikushi vien nieka 2km(domajams gan,ka visgrutaakie shaja pargaajiena), saprotam,ka jadodas vien atpakal. IMG_5827

Pirms atpakal cela vel ieturam pusdienas,kuras edienkarte mums shoreiz ir vakar vieteja veikala iegadatie LV zivju konservi “Kaija”. Atpakalj celu jau veicam pavisam atri,jo leja iet ir daudz atrak un vieglak,lai gan ari slodzite uz kajam ir daudz lielaka.Shodien,neskatoties uz to,ka planoto nesasniedzam dabas varenibas delj, esam veikushi 16.13km un sasniegushi 2771m, kaa arii ieguvushi pirmos saules apdegumus. Taa kaa rit mums ir planota “day off” no kalniem,tad varam atlauties ietestet mazliet vieteejas dziras,lai sasilditos(kas ir vienigais veids shaja vakara, jo gaazes taupishanas nolukos teejas vairs uzzvarit nevaram).

Dienas kopsavilkums: 16km 4h30 Endomondo

 

#Day6 10.jūlijs (Viesautors Raivis)

Aktvi darbinam abus prmusius

Ir aizvadīta kārtējā nakts teltī, nu jau pēc  kārtas trešā. Katrs rīts sākas gandrīz identiski, pamostamies, ar aizpampušām acīm izlienam āra no telts un tuvajā strautā vai upīte, kā nu kurš to dēvē, nomazgajam muti, un varam sākt rosīties. Kā jau pirmajiem, kuri ceļas agrāk kā pārējie ir uzdevums pagatavot ierastās brokastis – auzu pārslu putru un uzvārit tējai vai kafijai ūdeni. Un lūk parādās arī pirmās problēmas, viens no līdzi paņemtajiem prīmusiem niķojas un atsakās darboties, lai gan maza liesmiņa ir, ar to nepietiek, lai ledus auksto udeni uzvāritu līdz vārīšanās temperatūrai. Jāsak domāt, kā prīmusu iztīrīt, un pilnībā izprast, kā tas darbojas, lai turpmāk šāds nepatīkams pārsteigums neatkārtojas. Aizdomas krīt uz netiro 92 markas benzīnu uz kuru tad prīmus darbojas.

Brokastis paēstas, telts pēc nakts izžāvēta, mantas sakrāmētas un nu varam doties virziena uz dabas parka izeju, taču kurpes kājas gan vel nevar aut. Jāšķērso vēl sekla upīte, kuras aukstais ūdens rada nelielu diskomfortu, izrādās, ka telts vieta mums bijusi ezera vidū, tā vismaz karte mums rādīja, bet vasaras vidū udenslīmenis noteikti nokrities un ezera apvidus ir apdzīvojams. 

Pie parka izejas mus sagaida laipns šoferītis ar baltu MB mikroautobusu, kurš mūs nogādās uz Raftinga aktivitāti, kuru visi ceļabiedri ar lielu nepacietību gaida. Kā par brīnumu šoferītis ieradies gandriz 30 minutes ātrak par norunāto laiku.
Visi priecīgi sakāpjam busiņā un dodamies ceļā, kurā aizvadam apmēram nepilnas 3 stundas, taču beidzot nobaudam pirmos vietējos augļus ( divus lielus arbūzus, persikus un lielu maisu ar tomātiem, kuri kā izrādas ir arī mūsu pusdienas un tika ļoti ātrā tempā notiesāti, kā nekā pēdējo dienu laikā nebijām ēduši nedz darzeņus, nedz augļus), kurus nopērkam ceļa malā, nelielā tirdziņā.

DCIM101GOPRO

Ceļš mūs ved gar Kazahstānas robežu, redzama liela migrācija starp Kirgizstānu un Kazahstānu.  Apvidus paliek tuksnešaināks un pamazām arī  tuvojamies mūsu galapunktam, kur mūs  jau sagaida raftinga instruktori, uzvelkam hidras un glābsšanas vestes, sasmērejamies ar pretapdegšanas krēmiem un varam nest lejā uz upi mūsu plostu, pūsli vai kā viņu tur dēvē. Pirms iekāpšanas uztaisam kopīgu bildi un noklausoties instruktāžu par slīdēšanu lejā pa upi, ieņamam vietas. Teikšu atklāti diez ko ērti nav, jo jāsēž (jatup) ir uz celīšiem.Sākam pamazām slīdet lejā pa upi, straume gana liela nākas te labajai, te kreisajai pusei uzairēt, lai izbrauktu krāces, gandrīz tā pat kā Amatā pavasarī, tik dau

dz platāka un straujāka ar vairāk krācēm. Instruktori atzist, ka esam gana labi airētāji un ved mūs caur lielākajām krācēm cauri. Nobraucot trešdaļu distances, veicam tehnisko pauziti, lai piepumpētu braucamrīku un atpūtinātu  nogurdinātās kājas.  Pats labākais vēl tik priekšā, kā saka instruktori mūs drīz sagaida “velna tolete”. Izbaudam katru krāciti, līdz brīdim, kad instruktori izvēlas izvest mūs caur sarežģītu līkumu, kur kārtīgi jānopūlas, lai neieskrietu klintī, par nožēlu pārbaudījumu neizturējām un ar labo sānu ietriecamies klintī, kādam no trieciena saraujas krampis kāja.  Lai gan dzirdams, ka braucamrīks sāk nolaist gaisu, turpinam slīdet pa upi vēl pāris minutes, kad veicam vēl vienu apstāšanos, kur mums tiek piedāvāts vieniem pašiem paairēt pa upi, ir divas divvietīgas mini laiviņas, kuras ir gana stabilas, lai neapgāztos. Uz  3 vietām pretendējam 4, vienu vietu jau aizņem instruktors, tātad lozējam kurš paliek malā. 

IMG_5858

Brauciens ir gana interesants, lielā laiva pa priekšu, mazās nopakau’s, sākam izbaudīt krācītes, kur gandriz vienā pamatīgi sasveramies un apgāžamies, tieši tas, kas vajadzīgs, paceļas adrenalīna līmenis. Ik pa laikam tik nākas nedaudz bremzēt slidēšanu, jo lielā laiva neslid tik raiti un krācēs sabremzejas.

Raftings beidzies, nožāvējamies, apmainamies kontaktiem ar instruktoru, lai varam nosūtit uzņemto video ar GoPro kameru, un varam doties tālāk, galamerķis Karakol pilseta, kura ir 4-5 lielākā pilseta Kirgizstanā, lai tur nokļūtu nepieciešams atrast transportu Balykchy pilsetā, kura ir kā tranzīta punkts. Samaksājam 170 somus, iekrāmējam somas busiņā, divus biedrus atstājam sargāt mantas un dodamies meklēt pusdienu vietu, par nožēlu neko prātīgu atrast nevaram, tādēļ ieturamies tuvējā bodītē ar “dīvainu zupiņu”, kamēr mūs nepacietīgi gaida busiņa šoferis un nervozē, jo jādodas ceļā. Šeit nav noteikts attiešanas laiks, līdz ko busiņš pilns, tā dodas ceļā.

Līdz Karakol pilsētai mums aptuveni  4 stundu ceļš. Labi, ka busiņš piestāj mazā ciematā, kurā varam nopirkt ūdeni un Coca Cola, kā arī meitenes aizskriet nokārtot darīšanas iekš WC,  lai arī tolete ir maksas un tiek samaksāti 5 somi, viņas tomēr nolemj nokārtot darīšanas aiz toletes, kur ekoloģiskais stāvoklis daudz patīkamāks.  Lai īsinātu laiku pa ceļam spēlējam zolīti, gandrīz viss ceļs tā arī tiek pavadīts. Vēl tik pa ceļam nepieciešams atrast naktsmītni, ir paris varianti, kuri atrasti wiki travel, esot uz vietas tik jāpārbauda. Pirmais ko izdaram izkapjot no busiņa Karakol pilsētā ir iepriekš nopirktā arbūza notiesāšana, tiešām ļoti ļoti sulīgs un gards.  Lai arī esam pilsētas nomalē, mums nepieciešams atrast transportu kā nokļūt uz centru, kur atrodas viena no iespējamajām natsmītnes vietām. Ar taksometra vadītāju sporta pec mēģinam nokaulēt cenu, bet beigu beigās braucam par taksista nosaukto ciparu (Turists: 200somi par vienu taxi, lai gan braucot virzienā uz autoostu pēc paris dienām samaksājām tikai 50)! Ceļš mūs ved līdz Ļenina iela, kur droši dodamies iekšā sētā runāt ar saimnieci, kura ir ļoti laipna un izpalīdzīga. Tātad paliekam šeit, kur par 400 somiem (4lvl) par naktsmitni un 150 somiem(1.5lvl) par brokastīm, saņemam visnotaļ atzīstamu servisu. Pats labākais ir tas ka guļam Jurtā, kurā miegs bija daudz saldāks, kā guļot teltī.
Pec iekārtošanās, uzjautājam saimniecei, lai iesaka vakariņu vietu, tad nu tur arī dodamies, lielākā daļa apmeklētāju ir ārzemnieki, pec valodas izklausās vācu mēlē runājošie. Paņemam ēdienkarti un sākam pasūtīt, bet pats interesantākais ir tas, ka gandrīz nekas nav pieejams, jo šī, šī un šī gaļa beigusies jau, bet šī pietiek tik dažiem no mums.  Galu galā izdodas atrast katram pa porcijai, lai gan nav tas ko vēlējāmies, bet ēst gribējās.  Kā par nožēlu tas pats ir arī ar alu, līdz ko pasūtam otro alus kausu, oficiante nāk un saka beidzies. Jāņem cita marka, kura vairs nav tik baudāma. Interesanti bija pasutīt arī salātus, jo daļu no edienkartē redzētā viņi nemaz negatavo, lai gan tiek piedāvāti.   Vakariņas paēstas, nākamās dienas plani izrunāti, darbi sadalīti, beidzot varam doties pie miera un kārtīgi atpūsties.



#Day7  –  11.jūlijs (Viesautors Guntars izpaudās)

Lielisks rīts! Mīksta gulta, aromātisks gaiss. Pēc vakardienas dušas tīrais un smaržojošais ķermenis izbauda katru svaigās gultasveļas šķiedru, saldā miega riecieniņu.. civilizācija? Tomēr ne – ne jau šis rīts, ne šis ceļojums. Atveram acis – jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā. Turpat blakām vēl četri brāļi gulētāji negribīgi rušinās ārā no tik ļoti gardā miega.

IMG_5891
Pārklimperējot par slieksni caur sīkajām jurtas durtiņām, izveļamies pagalmā, kur zem Saules pielietas nojumes ir apaļš galdiņš un lotosa pozā mūs jau gaida līdz šim gardākās brokastis – mannā putra ar sviestu, ola ar šķiņķi un dārzeņiem, tēja/kafija ar cepumiem desertā.
Rīts ir ieskāts pietiekami agri – līdz 9:00 (6:00 pēc Rīgas laika) esam ieturējuši brokastis, savākuši izmazgātās izžuvušās drēbes, atrisinājuši savus privātās higiēnas jautājumus. Esam gatavi vākt izejmateriālu (pārtiku, degvielu) nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam.
Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība – šī tauta joprojām zina uz kurieni pēc kā jāiet. Pēc 1/2stundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu 1x Maximai.. Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekoši saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē, kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks.. Tas, ko piemetinām klāt ir šķīstošā kafija, turpat uz kārā zoba uzliekam pa vietējās izcelsmes saldējumam – labs padomju laika parauga eksemplārs. Vēl viena lieta, kas šai rīta cēlienā obligāti jāizdara – jāiegādā cepure, ko uz karstām pēdām arī daru. Jau no Latvijas izbraucot padomā bija īsta kalnu cepure, ar nacionālu piesitienu, tādēļ Anda ieteiktais suvenīru veikaliņš ir vieta ar ko sākt. Noskatu vienu lielisku paraugu – ausaine ar tūtu pakausī – izskatās vienkārši iespaidīgi, bet mana izmēra nav. Noskaidroju, kur tāda varētu būt – sameklēju, bet uzzinu, ka tā gluži nav nacionāla, turklāt viņiem tādas nav. Paliku pie “Kalpaka” – tas te vietējs bez gala, jau vairākiem vīriešiem tādu uz galvas biju redzējis un nodomājis, ka “lūk tādu toč es neņemšu”. Rezultātā sanāca vairāk nacionāla cepure ar kalnu piesitienu, bet neko sliktu nevar teikt – baltā aitas vilna godam pildīja funkciju – sargāja manu skūto galvu, gan no saules, gan lietus, gan aukstuma, nesutināja un ātri žuva.

guntars ar savu kalnu cepuri

Kad sagāde veikta, kravājam somas. Šoreiz pārgājiens ilgs par vienu diennakti ilgāk, tādēļ nolemjam optimizēt somu saturu līdz pašam nepieciešamākajam tieši šim laika sprīdim. Visu pārējo atstājam jurtas mantu glabātuvē, sarunājam naktsmājas, vakaram, kad atgriezīsimies, kopīgi noēdam vakardienas arbūzu, pamājam ardievas palicējiem, mūsu austrāliešu draugam. Somas plecos un dodamies ceļā.
Veiksmīgi noķeram simtpirmo maršrutku, kurā kaut kā iestumjamies puse sastāva, otri pagaidīs nākamo, ne mazāk pilno Mercedes-Benz dinozauriņu. Par komfortu te nerunāsim, bet arī par izmaksām paklusēsim.(Turists: 7 SOM:) Pēc ~1/2h kratīšanās busiņā un sauļošanās iedomātā autobusu pieturā, esam nonākuši pie ieejas iedomātā dabas “parkā”, bet toties īsta caurlaides punkta ar visu šlagbaumu, kur biļešu pārdevējs paņem savus 250SOM (~2.5Ls) no katra ceļotāja. Ceļš te nemaz nelīdzinās kalnu takai – smuks asfaltiņš, nav īpašu kāpumu, ne kritumu.

IMG_5921 

Ejam tāpat, kā pa dzimtenes ārēm. Tā pat, kā pie mums – gar ceļu lauku sētas ar vietējiem indiāņiem kumeļu mugurās, teliņiem, kas ceļmalā plūc pakaltušo zālīti, uz žogiem lieli, koši uzraksti “Kmiz” – ķēves piens, kas ir kirgīziešu lepnums, apmēram kā latvietim aliņš. Tāpat tas ir pareizi noturēts, lai iegūtu manai melei nebaudāmo skābuma grādu.
Nedaudz pēc pusdienas sasniedzam tiltiņu – vietu, kur ceļš kļūst braucams tikai pilnpiedziņai.. Turpat ēniņā, pasakainā ceļa ielokā pie kalnu upītes ieturam kārtējo atelpu, tumšo rozīņu maltīti, uz ko mums pievienojas arī kāda vietējā gotiņa – dzīvniekus saimnieki šai valstī necenšas ierobežot, vienreiz vakarā sagana kopā, pārskaita, ja nepieciešams, dod norādes, kur svaigāka zālīte. Visādi savādāk reljefs rūpējas, lai dzīvnieciņš pārāk tālu nenoklīst. Tas, kas uzreiz jāpiebilst – lai gan daba te ir burtiski pasaka, tomēr cilvēki joprojām ir pilnīgi tumsoņi tūrismā, un vēl vairāk atkritumu apsaimniekošanā. Tāpēc arī tiltiņa apkārtni vietām “rotāja” pamatīgas “cilvēku atpūtas sekas” – tāpat tās bija manāmas vēl labu gabalu uz priekšu – cik tālu vien var iebraukt ar civilajai pasaulei pieejamajiem transporta līdzekļiem.


IMG_5922

Dodamies “iekšā”. Ceļš otrpus upītes kļūst temperamentīgāks – gan segumā parādās pa lielākam akmenim, dziļākai risai, gan arī vairāk jūtam kāpumus un kritumus. Satiekam pretimnācējus gan tūristus, gan arī vietējos, kādu tehnikas vienību. Šoreiz spilgtākie no ceļabiedriem ir trīs krievu tūristu formējums, no kuriem viens esot dzimis tai reģionā, paņēmis līdzi divus draugus un atbraucis apskatīt dzimtos kalnus un izslavēto Ala-Kol ezeru.
Pa ceļam vēl piedzīvojam asiņainas scēnas, kur, kā zinātāji māk stāstīt, jenots esot uzbrucis mūsu garajam Mārim un savainojis tā degunu – rezultātā asins strūkla vairāku minūšu garumā, Anete stresā, ar vati pilnas nāsis piestūmusi.. Galā viss veiksmīgi – asiņošana apturēta visi turpina iesākto ceļu.


IMG_5918

Nonākam ļoti skaistā, ar zālīti apaugušā, līdzenā ielejā, kam cauri upīte izteiksmīgi izmet savus līkumus. Šī ir īstā vieta un pats pēdējais brīdis (17:00 pēc vietējā laika), kad ieturēt pusdienu pauzi. Ēdīsim, priekš Latvijas strīdīgo, zirga gaļu ar griķiem. Ziniet nekāda vaina – ja vairāk kā 8 stundas kopš pēdējās ēdienreizes (brokastīm), tad aiziet māgās, ka nograb vien. (Turists: lai neapvainojas) gan skāde – atkal riebīgā tušene, turklāt atstājam viņu arī bez saldā ēdiena “kafijas”, viņa mums Herpes vīrusu kultivē, bet līdzi nesamās krūzītes ir pēc nooptimizēta skaita.
Atsākot ceļu ļoti ceram ieraudzīt pirmo pieturvietu, kura jau labu bija izrēķināta tikai dažu simtu metru attālumā. Pēc stundas pārgājiena sasniedzam arī to – īsta lopkopju jurta ar diviem apvidniekiem un pirti uz riteņiem, bet čut-čut līdz tam pa ceļam jenots atkal atgriezies un trāpījis arī Anetei pa šnobeli. Kamēr Anete cīnās ar asiņošanu, puiši ved pārrunas ar pirtnieku par iespējām nopērties, ja ne šovakar, tad vismaz atpakaļceļā. Pats pa to brīdi noķēru vietējo ganu puiku un iztaujāju par dzīvi kalnos.
Kad visi “lietas sakārtojuši” atsākam ceļu uz 3km attālo superaugsto virsotņu pakāji – šī vakara nometnes vietu. Ierodamies tur, bet tur priekšā jau viena eiropeiska telts ar ugunskuru – šis ir tas brīdis, kad nedaudz pietrūkst jau Maskavā nooptimizētā mačete. Bet neko, kā nu mākam, tā darām – ejam lasīt malku tāpat. Te laužot nokaltušās egles zaru tieku pie pamēžģītas labās potītes. Zāles vienas – ātras un efektīvas, liekam to kāju upītē – ūdens tajā ir tik ledains, ka ilgāk pa 10sec vienā setā noturēt tās nevarēju pat ļoti, ļoti piespiežoties. Tā 3 setus, siltas zeķes un Olfen ziedi uz nakti. 

IMG_5933
Ieturam vakariņas, pie ugunskura pārmijam pāris vārdus ar mūsu čehu kolēģiem, kamēr iztīrām zobus, ugunskurā nooptimizējam arī līdzi nesamo atkritumu maisiņu un dodamies pie miera – stiprā vējā, lietū, blakus, mežonīgai kalnu upei, bet teltī guļammaisā cieši saspiedušies ar pārejiem 3 brāļiem gulētājiem.
Esam uzstādījuši šī ceļojuma rekordu vienā dienā pret kalnu 21.3km 5stundās un 45minūtēs, pakāpušies pa 682m no 1891 uz 2573.

 

#Day8  –  12.jūlijs Pārgājiens bez somām uz Teleti Kalnu pāreju

IMG_5937

Sodien ieplanots lielais kapiens uz kalnu pareju Teleti Pass 3780m augstuma tapec modinataji tika uzlikti jau uz 6am, jo naktsmitne bija ierikota ieleja pie 2600m. Piecelties izdevas ar pirmo modinataju, kas nekad neizdodas majas un abi pavari vareja sakt kurinat primusinus rita kafijai un putrai. Ta ka bijam planojusi gan uzkapt, gan nokapt pa to pasu marshutu, tad visas vajadzigas lietas iepakojam viena soma, un parejas paslepam mezha starp 2 nokritusiem kokiem, kurus vel nomaskejam ar dazhadiem augiem.  Nomaskets bija tik labi, ka tiesam neviens garamgajejs tas neatrastu, vienigais no ka baidijamies bija surikatveidigie, kas taja kalna spietoja lielos baros, jo somas vel palika desa, kas tos varetu intereset.

Jau pasha sakuma kalna stavums caur mezhu bija iespaidigs un pirma pauze bija jataisa mazak ka pec 10min. Turpmako celu augsup, soma mainija savu neseju ik pec 10min. Talak pa ieleju, gar Teleti kalnu upiti ar vairakam strautu pietekam, ko vairakart nacas shkersot. Parsvara tas vareja parvaret pat nesaslapinot kajas, jo akmeni bija pietiekami lieli, lai par tiem varetu larleksot pari. Pa celam satikam ari vairakus govju un zirgu barus, kas mus sveicinaja ar atstatam davanam uz celu, no kuram gan centamies izvairities. 

IMG_5956

Pec 8,6km un 1400 augstumu metriem, sasniedzam kalnu pareju, kas mums piedavaja perfektas kalnu ainavas uz visam 4 debess pusem. Kalna gala, neskatoties uz lielo veju, nolemam uztaisit pusdienas. Augstkalnes spiediens un vejs bija skersli, ko parvarejam gandriz apkraujot primusinu ar akmeniem un jau pec ne tik ilga laika tikam ari pie savas dieniskas griku un tusonkas porcijas.

12.julijs Andis kalns from Turists on Vimeo.

Pasa augsa strauti vairs nebija, tapec tejai nacas kauset sniegu, kas gan aiznema vairak neka sakotneji bija planots un pat bija slinkums to sagaidit, lidz ar to pat pusi izkauseto sniegu izlejam ara.

IMG_5961

Atpakalcela soma del apestas paikas un lietus, kas pamudinaja iznemt visu biezo un lietus apgerba bija klusuvi par paris kg vieglakaun vairak jutas ka skolas soma, ne kartiga kalnu celinieka.  Lidz ar to cels lejup pagaja svilpojot un somas mainu veicam ik pec 20min, kuru laika nogajam 2x vairak m kaa augshup un pec 2,5h ar visam atputam bijam jau pie somu sleptuves. 

IMG_5949

Turpmakais cels vijas gar ieprieksejas nakts teltsvietam un merkis bija sasniegt lielako apmetni shajos kalnos, kur viena no kravas masinam pat bija ierikota pirts. Ta ka vietejais parka “rengers” iekaseja savu personigo nodokli par telshu celsanu, kas parka nebutu jamaksa, tad nolemam par pirti vinam nemaksat neko.

Pa vidu Guntars vel atcerejas, ka pie somu sleptuves egle uzkarinajis savas spogulenes somu ar visu foto un mobilo tehniku, kā arī savu pasi, ko Guntaram patīk ceļojumos pazaudēt. Pa visiem uz maiņām turpinam nest viņa somu, kamēr Guntars uzvelk sporta tērpu un botas un joņo pāris km atpakaļ līdz liktenīgajai eglei. Skrējiens izrādās veiksmīgs un surikāti neko vēl nebija paspējuši nočiept. Plānoto dienas distanci esam veikuši, bet vēl iezogas doma pakāpties nedaudz augstāk pretī ezeram, bet tā kā vakars jau tuvumā un tuvākos pāris km izskatās, ka būs jākāpj caur biezu mežu, nolemjam turpināt nakšņot pie mūsu iecienītās upītes, tikai nedaudz zemāk kā iepriekšējā naktī.

11. un 12.jūlija workout kopsavilkums: 40.64km  13h42 Endomondo

#Day9 13.jūlijs AlaKol(Ala-Kul) lieliskais ezers

Videobloga diena

13.julijs 1.videoblogs Gatis from Turists on Vimeo.

13.julijs 2.videoblogs Guntars from Turists on Vimeo.

13.julijs 3.videoblogs Daba from Turists on Vimeo.

13.julijs 4.videoblogs Māris M from Turists on Vimeo.

13.julijs 5.videoblogs Maris E. from Turists on Vimeo.

13.julijs 6.videoblogs Zanda from Turists on Vimeo.

13.jūlija workout kopsavilkums: 9.60km  6h50 Endomondo 


#Day10 14.jūlijs (viesautors Māris M.)

IMG_6072

Rīts pie Ala-Kul ezera sākas 6:00, kad visi mostamies un lienam ārā no teltīm. Jūtams, ka nakts gandrīz 3700m augstumā bijusi auksta, jo norasojušās teltis pārklājušās ar vieglu ledus kārtiņu.

 IMG_6080

Kaut kā savācamies un dodamies tālāk – šoreiz atpakaļ uz mums jau zināmo pilsētu Karakol. Pirms tam gan, pilnām somām uz muguras jāšķērso kalnu pāreja, kurai seko aptuveni 15km garš ceļš lejup. Jau pašā sākumā rodas ideja iet pa taisnāko ceļu rāpjoties pāri kalna smailei, kas atrodas 3860m augstumā, tādējādi ietaupot apmēram 4km – līkumu, kuru nāktos noiet izmantojot ceļa takas. Kā vēlāk izrādījās, šī ideja tiktiešām visiem ietaupīja kādu stundu, taču ak, cik neaizmirstams visiem paliks šis rāpiens… :)


IMG_6092

Ceļš kalnā, kuru  bijām izvēlējušies pārkāpt, izrādījās ekstrēmu piedzīvojumu meklētājiem radīts un labu fizisko sagatavotību prasošs. Stāvais kalns un smalkie akmeņi  lika būt uzmanīgiem ik uz soļa un ik pa brīdim izjust izjūtas līdzīgas kā klinšu kāpējiem, jo kā gan varētu aprakstīt sajūtu, kad, četrrāpus nometušamies un iekrampējušamies kārtējā akmenī, nākas meklēt pēc nākošā lielā un, vēlams, stabilā akmens, jo pārējie sīkie, šķembveidīgie dāvātu Tev neaizmirstamu šļūcienu lejup, kas visticamāk būtu pēdējais šļūciens. :) Adrenalīns darīja savu un nevienam nebija laiks domāt par smago somu uz muguras vai sāpošām kājām. Divi soļi augšup, viens solis šļūcot lejup dažiem jau sāka palikt kā ierasta lieta, taču atpakaļceļa vairs nebija
un tā vietā, lai paskatītos lejup, visi mērķtiecīgi rāpāmies augšup, pie sevis domājot: “Šis nav mans pēdējais rāpiens, šis naav mans pēdējais rāpiens…!” :) Pēc stundu ilgas rāpšanās visi beidzot sasniedzām pāreju. 

Atviegloti nopūšoties nu varējām apsveikt viens otru ar izturību un arī izdzīvošanu, kas tobrīd jau likās smieklīgi, kaut arī tas it nemaz nešķita smieklīgi, kamēr kaut vismaz viens no mums cīnījās ar stāvā kalna piedāvātajām asajām izjūtām.

IMG_6102

Taču ar to viss nebeidzās, jo gandrīz pa tikpat stāvu kalnu otrā pusē nu nācās šļūkt lejā. Tas, protams, nebija tik bīstami un dažs labs šo “akmeņu sērfošanu” pat izbaudīja. :) Stāvākais nu bija garām un visi braši devāmies tālāk uz 8km attālajiem karstajiem avotiem, no kuriem gaidījām relaksāciju kā miesai, tā arī garam. Liels un savā ziņā arī sāpīgs pārsteigums visiem izrādījās karsto avotu neesamība (pareizāk sakot esamība, taču niecīgais izmērs, kas līdzinājās 20L bļodai), par ko uzzinājām no tuvējā ciemā satiktajiem vietējiem iedzīvotājiem. Lai vai kā, visi būtu apņēmības pilni mērot tālāk 20km garo ceļu pa ieleju, ja vien kalnu nemitīgi mainīgie laika apstākļi vairākiem cilvēkiem neliktu aizdomāties par tuvējā ciema piedāvātajām transporta iespējām. Negaisā izlijuši, nosaluši un mēreni piekusuši, visi sametām 4000 som, lai ar vietējo pilnpiedziņas UAZ mūs nogādātu atpakaļ Yurtā.

IMG_6134

Kā   noskaidrojās, šī diena patiesi visiem bija sagādājusi daudz neaizmirstamu sajūtu. “Uaziks” un tā šoferis šķita kā pirmo reizi  satikušies. Lai arī caurgājamība mūsu UAZ’am bija lieliska un dziļās peļķes, mazos kalnu strautus un lielos akmeņus tas pārvarēja izcili, šofera sadarbība ar tehniku vainagojās neveiksmēm, vairākkārtēji noslāpstot dzinējam, pārslēdzot ātrumus ar gluži sitiena spēku un atmetot sajūga pedāli ar tādu ātrumu it kā šķistu, ka viņš uzkāpis čūskai, no kuras kāja ātri jānoņem. :) Pēc vienas no šādām noslāpšanas reizēm mūsu uzcītīgais transportētājs šķita padevies un atsākt darboties atteicās. Ar to neviens gan nevēlējās samierināties, tāpēc kopīgi visi atradām spēku un, par spīti klinšainajiem akmeņiem, uz kuriem bijām apstājušies, “uaziku” iestūmām. :)

Iestumjam bobiku from Turists on Vimeo.

 

bobiks iestumts

Tā, protams, nebija vienīgā reize, kad nācās kāpt ārā, kamēr šoferim jādomā atrisinājums noslāpšanas kaitei. Par cik šoferis šķita ne tik labi pazīstams ar šāda veida tehniku, kā varens palīgs nu varēja nākt talkā viens no mūsu džekiem. Pēc vairāku minūšu konsultēšanas un izglītošanas par krievu tehnikas uzbūvi, kopīgiem spēkiem ar šoferi un vēl vienu klātpieaicinātu mehāniķi tomēr izdevās augšāmcelt mūsu “āzīti” un kaut kā, bet tomēr tikām līdz mūsu guļvietām.

Īsi apkopušies un pārvilkuši drēbes nu visi varējām cilpot uz tuvējo šašliku ēstuvi Kench, par kuru uzzinājām no āzīša šofera. Bet nu protams, nevienu nemaz neizbrīnija fakts, ka šašliks šajā ēstuvē bija beidzies un nācās mieloties ar citām limitēta daudzuma veltēm. :) Lai nu kā, paēduši, padzēruši visi bijām krietni un atgriešanās civilizācijā visiem nu bija devusi papildus enerģijas devu, kamdēļ tālākie vakara plāni visus aizveda līdz vietējam klubam, kurā satikām arī mūsu čehu draugus, bet par to ir atsevišķs stāsts kādā citā sadaļā. :) Galu galā diena/nakts bija beigusies un visi nu varējām likties guļus Yurtā un gatavoties nākošās dienas piedzīvojumiem #kirgizstana.

14.jūlija workout kopsavilkums: 15.24km  6h06 Endomondo 


Stāsts pirmo reizi tika publicēts Tūrista blogā 4 rakstos:

#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)
#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)
#Kirgizstānas piedzīvojums 4.daļa (9-10.diena)

 
Twitter ieraksti Twitter ieraksti